Mans violetais praķītis, čirkas un viss cits no manis šovakar paviesojās "Vērmanītī". Ielavījos tur klusiņām pie sevis dūdinot kaut ko no kora repertuāra. Skatu vēršot pret balto, pūpēžveidīgo estrādīti taisni vai neomulīgi kļuva. Šahistu paradīzē tāds klusums, ka vai nobīties. Kauliņi vairs neklabēja un alus pudeles nešķindēja. Vien tukšas, samirkušas, vientuļas solu rindas, visas kā melni pianīna taustiņi.
Bet nedrīkstu sameloties. Vērmanes dārzs arī vakara stundās nav vientuļš. Koku un taciņu labirintā šovakar žāvējās slapjās peļķes, tumsā spulgoja laternas kā ruda runča acis, klusītiņām treļļoja strūklaka un uz mazajām taciņām satikās sen neredzētu draugu tumšie stāvi, aiz sajūsmas gandrīz vai palēkdamies un gluži spiedzošā balsī, vienā elpas vilcienā bilzdami "Tiksenneesiredzēts!" frāzi.
Un vēl tur gāja mīlētāji, cieši sadevušies rokās, paļāvīgi taustoties cauri tumsai. Un vēl caur melnumu lavierēja kāds puisis, sapņaini blenzdams izplatījumā. Tik mīļi smaidīja, ka arī es nevarēju atturēties no smaidīšanas. Tāpat vien. Par viņu.
Maniem puķaino kurpju purniem pamazām klabinoties uz tālāko Vērmaņdārza stūri, te pēkšņi no vakara melnuma iznira kāds takšelis, nepacietīgi raustot savu tumšzilo siksniņu, kas sažņaugta vecas, sirmas kundzes rokās. Lai arī viņa nejaudāja steigties tik pat dzīvespriecīgi kā šunelis, bezzobainajā mutē atmirdzēja smaids, raugoties pretim tai mazajai, čirkainajai svešiniecei, kura raitā solī pasteidzās garām.
Kurš izdomāja tās muļķības par nīgrajiem latviešiem? Ārā bija slapjš un drēgns, bet vai tas cilvēkiem traucēja priecāties...?
