Poēma par ķeblīti

Šī ir otrā dzeja manā mūžā. Un pēc otrās dzejas arī izklausās, neveikla kā mazs bērns, kurš mācās pirmos soļus bez mammas rokas spert. Bet tā kā manā prātā nejauši ieskrēja divas burvīgas rindiņas, nolēmu tās iemūžināt, tāpēc tagad šīm divām rindiņām piepulcējušies arī citi neveiklie draudziņi.

Lūk, mana ķeblīša poēma.

Starp sarkanām kļavu lapām,

Stāvēja vientuļš, trim kājām.

Ķeblītis - maziņš un tumšs.

Raudzījās debesīs - saltās un rozā,

Meklēdams mākoņus zeltā.

Pūkās debesu nebija zelta,

Kā no naudkaltuvēm smelta.

Kļuva ķeblītis skumjš.

Vientuļi vandījās vēji,

Raustot sarkano rudeni spēji.

Ķeblītis sasvērās,

Krita un smējās.

Ostīja kļavlapas dumjš.

Tad raudāja apjucis rudens asaru,

Nesagaidot saulaino vasaru.

Vērmanes dārza burvība

Mans violetais praķītis, čirkas un viss cits no manis šovakar paviesojās "Vērmanītī". Ielavījos tur klusiņām pie sevis dūdinot kaut ko no kora repertuāra. Skatu vēršot pret balto, pūpēžveidīgo estrādīti taisni vai neomulīgi kļuva. Šahistu paradīzē tāds klusums, ka vai nobīties. Kauliņi vairs neklabēja un alus pudeles nešķindēja. Vien tukšas, samirkušas, vientuļas solu rindas, visas kā melni pianīna taustiņi.

Bet nedrīkstu sameloties. Vērmanes dārzs arī vakara stundās nav vientuļš. Koku un taciņu labirintā šovakar žāvējās slapjās peļķes, tumsā spulgoja laternas kā ruda runča acis, klusītiņām treļļoja strūklaka un uz mazajām taciņām satikās sen neredzētu draugu tumšie stāvi, aiz sajūsmas gandrīz vai palēkdamies un gluži spiedzošā balsī, vienā elpas vilcienā bilzdami "Tiksenneesiredzēts!" frāzi.

Un vēl tur gāja mīlētāji, cieši sadevušies rokās, paļāvīgi taustoties cauri tumsai. Un vēl caur melnumu lavierēja kāds puisis, sapņaini blenzdams izplatījumā. Tik mīļi smaidīja, ka arī es nevarēju atturēties no smaidīšanas. Tāpat vien. Par viņu.

Maniem puķaino kurpju purniem pamazām klabinoties uz tālāko Vērmaņdārza stūri, te pēkšņi no vakara melnuma iznira kāds takšelis, nepacietīgi raustot savu tumšzilo siksniņu, kas sažņaugta vecas, sirmas kundzes rokās. Lai arī viņa nejaudāja steigties tik pat dzīvespriecīgi kā šunelis, bezzobainajā mutē atmirdzēja smaids, raugoties pretim tai mazajai, čirkainajai svešiniecei, kura raitā solī pasteidzās garām.

Kurš izdomāja tās muļķības par nīgrajiem latviešiem? Ārā bija slapjš un drēgns, bet vai tas cilvēkiem traucēja priecāties...?

Nervu augstspriegums

Es šovakar esmu apņēmusies sēdēt uz palodzes, vērot krītošos meteorītu gabalīšus vai nu kas viņi tur ir. Uzlikšu pat savas rozā brilles par godu šai sēdēšanai. Un vēl esmu apņēmusies daudz nebēdāties par savu pagalam nesaprotamo dzīvi un citiem sirds ēstiem tajā. Un rīt es labprāt atkal nobrauktu kādus 18 kilometrus ar riteni kā šodien. Mežs un putekļainie, bedrainie lauku ceļi pagalam nomierina.

Smaržīgums

Katram ir savas mīļākās smaržas. Es noteikti pēc skata zināšu pateikt, kurš ir neprātis uz "Dolce Gabbana" un kurš ir veco, labo latviešu smaržu piekritējs. Bet es nu nepavisam nezināšu, piemēram to, kurš dievina ķimeņu, ērkšķogu vai margrietiņu smaržu. Tev ir lieliska iespēja zināt tagad pēc skata mani, atceroties, ka es dievinu smaržu pēc pērkona negaisa, kad tikko lauku putekļus pamatīgi ir sadragājusi auksta lietus šalts. Tāpat es nespēju atturēties no tikko pļautas zāles smaržas, tikko zāģētas malkas aromāta un tikko plūktas piparmētru reibinošās dvingas. Un vai zini ko? Tikko plūcot dilles dārzā, es atskārtu, ka mani simpatizē arī tikko norauto diļļu smārds manās plaukstās.

***
Piedošanu, ka jāatkārto tik bieži vārds "smarža", bet diži daudz sinonīmu šim mīļvārdiņam nav.

Zarā? Nea!

Vakar biju dārzā ābolus grauzt. Tos saldos. Par cukurīšiem viņus dēvēju. Ļoti gribējās uzrāpties kokā un tā jauki pašūpot kājas, sēžot uz zara. Bet tad es atskārtu, ka neviena piemērota koka šai nodarbei manā dārzā, kur puķes jau vairākus gadus ir mazā cieņā, nav. Skumīga aizgāju atpakaļ uz mājām un aiz bēdām notiesāju divus džungļu popus. Tagad manī mīt spīts tuvākajā laikā atrast koku, kurā pasēdēt.

Peldētavu romantika

Vai esmu jau teikusi, ka man ļoti patīk veco laiku preses lasīšana. Lūk, ko šodien izlasīju 1937. gada "Ogres Ziņās". Izrādās 30. gados Latvijā peldēšanās notika ar glanci. Bet pamatprincips, līdzīgi kā mūsdienās dažu prātos - paflirtēt. :D

Ogrenietēm laba peldu modes gaume - peldēšanās mēnesnīcā.

Pilsēta Ogrē iekārtojusi trīs peldēšanās vietas: pie dzirnavām, centrā pie Mīlestības kalniņa un Ogres grīvā. Katrai peldētavai ir „sava tauta", kas tomēr reizi pa reizei sanāk kopā centra peldētavā. Dzirnavu peldētavā ir visdziļākais ūdens un to iecienījuši labākie peldētāji, jo dziļā ūdens līmenis stiepjas veselu kilometru uz augšu. Bet romantiskākās peldes notiek visgarām uz augšu. Tur nu gan vienā vietā pie kreisā krasta ir dziļa bedre un dažs labs dibena meklētājs dabūjis .. veldzēties ar Ogres zelteri", bet to var apiet ar līkumu. Vispār ar dzirnavu peldētavu ir tā: Pie paša dambja ogrēnieši ierodas elegantās pidžamās un peldmēteļos, tajos „pacierē", lai citi redz „labo gaumi", tad atkal „demonstrē" jaukos peldkostīmus, izpeldas un labi mudīgi dodas mājās; bet uz augšu vēršoties parašas mainās. Tur ierodas tikai peldkostīmos ar dvielīti rokās, arī ikdienas drēbēs, peldas un tad sauļojas. Vēl mazliet uz augšu peldēties ejot vienkārši paladziņos ietinās, upmalā nomet "baltās drānas", papeldas un uz lieliem upes akmeņiem vai upma-ļ 1as zālē ņem saules vannas, šie augšgalieši ari visbrūnākie un vienmērīgāk nodegušie.

Centra peldētavas ļaudis sadalāmi divās daļās: vieni sistemātiski savus peldmēteļus atstāj uz soliem labajā krastā, bet otri dodas pa laipām uz otru krastu, kur mazliet plašāka krastmala, šajā peldētavā dominē jaunieši, kas gandrīz visi it labi peldētāji. Patīkamu prieku ogrēniešiem sagādāja aizsargu sportisti, ierīkojot sporta peldētavu 25 m distancei, kā ari mazu paaugstinājumu lekšanai. Ar to lekšanu tā ir kā ir, jo „ņurka" jātaisa ieslīpi, citādi uz akmeņiem ātri galva pušu. Centra peldētavā ir paraša pēc izpeldēšanās skraidīt pa laipu vai arī cēli pastaigāties pa to. Kad saulē kļūst par karstu, tad Pārogres puses kioskā "iekož" saldējumu un iet atkal ūdenī. Kioska īpašnieks ir ari „galma kapelmeistars"; viņa radio ir tas, kas visai peldētavas romantikas kokteilim dod klāt vēl saldas mūzikas devas. Pie labā toņa skaitās šlāgeriem dziedāt Ildzi un spēlēt kārtis uz saldējumu un alu. Parasti mēdz domāt, ka peldētavā visas labierīcības ir augšpus dambja, bet centra peldētavā tādas ir arī otrā pusē. Putu masāžas vietas ir kaut kas līdzīgs silēm, kas novietotas ieslīpi pret dambja augšgalu. Tur peldētājs iekāpj, ar papēžiem atsperas pret attiecīgu dēli un bauda stiprās straumes masāžu. Pie peldētavas romantikas pieder ari zivju ķeršana aiz dambja. Zivis virzās pret straumi, bet augstāk kā līdz dambim netiek. Tur arī viņas paliek. Stiprajā straumē zivis mēģina tikt pa strūklām augšā. Te nu praktiski ļaudis peldoties ņem līdzi ķeseles un uzķer lecošās zivis. Tā iznāk ari krietna maltīte, jo pēc peldēšanās taču dikti gribās ēst... Jāsargās pārāk tuvu piepeldēt dambim augšpusē, jo tad straume rauj pāri un, laižot kājas dibenā, piespiež pie dambja.

Ogrēnieši visvairāk peldas starp plkst. 11 un 14, tad atkal 17—19. Centra peldētavā daiļais dzimums tagad cenšas "laisties peldus" tad, kad ierodas brašie sportisti. Pārējo laiku pagozējas saulītē un .. demonstrē" peldkostīmus. Visumā jāsaka, ka peldkostīmi ir tiešām jauki, tāpat peldmēteļi un pidžamas. Peldkostīmi visi dziļiem muguru izgriezumiem un ļoti cieši pieguļ daiļajiem dāmu augumiem. Jāsaka, ka ogrenietēm peldu modē laba gaume! Ko jūs teiksat, piemēram, par šādu peldētavā redzētu elegantu pidžamā kostīmu dzeltēnpuķotā zīdā: īsas, platas biksītes ar gaumīga izgriezuma taļļiņu, kam visam pāri nāk elegants kimono līdz papēžiem! Peldkostīmos dominē sarkanā un zilā krāsa, bet peldmēteļos dzeltenā, daudz ari raibi strīpotie. Kungu peldkostīmi galvenokārt zili un peldmēteļi tumšos toņos.

Visromantiskākā peldēšanās, protams, ir mēnesnīcā. To piekopj ogrēnieši visgarām Ogrei, bet visvairāk dzirnavu un centra peldētavās, kur jautra kņada bieži vien ir līdz pat pusnaktij. Tagad naktis siltas un ari ūdens temperatūra augsta, tādēļ ļoti patīkami ir tīksmināties ūdenī un vērot mēness atspulga vibrēšanu paša saceltos vilnīšos, vai atkal „ienirt mēnesī".

Protams, šo romantiku bauda tikai tie, kas vasaras brīnumu stāda augstāk par miegu.

Ķēmošanās

Dažreiz es domāju. Jā, patiešām. Piedošanu, ja tūlīt sarūgtināšu, taču es domāju par ļoti nebūtiskām lietām. Bet tik un tā domāju.

Atceros, cik bērnībā ārkārtīgi smieklīgi bija vasarās ar visu ģīmi pieplakt pie loga rūts izķēmojot seju, un tad gaidīt smieklus no māsu mutēm otrpus stiklam. Kad mana kārta bija beigusies, laiks atradās arī manām acīm papriecāties par māsu cūku deguniem un smieklīgajām grimasēm.

Šodien aptvēru, ka sabiedrībā pieņemts ķēmošanos uzskatīt par neglītu nodarbi. Labi, es sameloju. Es jau to sen zināju, tikai negribēju pieņemt. Un tad es aizdomājos par to, kādēļ ķēmoties ir tik nepieņemami. It sevišķi jau mēdīties, uz ko norāda mana vecākā māsa. Smiekli taču vairo tikai C vitamīnu. Vai tad ne?

Mans vectēvs

Vectēvs nomira, kad es jau sāku sevi uzskatīt par lielu meiteni. Vasarā, pirms es sāku mācīties 2. klasē. Tajā vasarā es pēdējo reizi tā pa īstam viesojos savā bērnības sapņu zemē Gulbenē. Tur es pēdējo reizi arī redzēju savu tik mīļo vectēvu, kurš ar mammu runāja, ka akordeonu jāatstāj man, jo man patīkot mūzika. Par spīti tam, ka tā arī nekad prātīgi neaprunājos ar viņu, jo tolaik man vairāk interesēja smilšu kaste un jautra dungošana, bet bērnības mīļākā nodarbe, vectēvam viesojoties mūsmājās, bija uzkāpt viņam kukuragā un salikt viņa paplānajos, sirmajos matos krāsainu matu gumiju kalnus, es tomēr šo to par viņa dzīvi uzzināju no mammas, kad paaugos.

Šodien nejauši atradu kādu word dokumentu, kurš tapis vairāk kā pirms 2 gadiem, bet kurš manuprāt pelnījis vietu šeit - manā skricelējumu krātuvītē. Tad nu, lūk!
Vajadzēja atrast fotogrāfiju un aprakstīt. Atradu. Aprakstīju. Par savu mīļo vectēvu. Domājot par tām brīnišķīgajām bombongām, ko savulaik viņš ar mīlestību no Gulbenes vasaras saulītē atveda uz Auci. Mums mazmeitiņām dikti patika panašķēties ap vētrasputniem, lācīšiem un apaļajām trifelēm, kas ikdienā bija retums.

***

Bija 1956. gada agrs pavasaris. Visapkārt bija redzamas II Pasaules kara postījumu sekas – pussagruvušas, bēdīga paskata mājeles, bet no šķūnīšiem dažviet pāri palikuši bija vien karkasi. Savukārt dziļās bedres Latvijas tīrumos liecināja par vēl nesen notikušajiem aviācijas uzlidojumiem.

Mans vectēvs tikko bija atgriezies no Vorkutas – nometnes izsūtītajiem, kur viņa kvēlākā vēlēšanās bija baudīt vienu šķēli īstas maizes… Vectēva vecāki reiz uz šo nometni dēlam bija sūtījuši mīļu ģimenes fotogrāfiju ar tekstu: “Dēliņ! Kamēr saulīte vēl spīdēs, kamēr upīte vēl tecēs, kamēr sirds vēl krūtīs pukstēs, tikmēr tevi neaizmirsīsim. Mūžīgai piemiņai no vecākiem.” Daudzi šajā nometnē nomira. Mans vectēvs palika dzīvs. Viņš atgriezās mājās.

Vai tā nebija neaptverama laime - elpot Latvijas pavasara spirgto gaisu, sajust zem kājām vēl pat īsti neatkusušo Latgales zemīti, dzirdēt pirmās jautrās un skanīgās putnu dziesmas pēc garās ziemas tolaik, kad vēl traktors Latvijas laukos bija reta parādība, un zemi nācās apstrādāt ar zirga palīdzību un pašu spēkiem, un pat par spīti darba smagumam ar gaišu skatu raudzīties nākotnē?

Žurnālista profesijas šķietamie jaukumi

Vienmēr lekcijās kāds augsta ranga žurnālists mums, nabaga studenteļiem, pamanās uzdot jautājumu "Kādēļ jūs studējat žurnālistiku?". Lūk mana atbilde uz to. Kas var būt jaukāk, smieklīgāk un izaicinošāk kā uzrunāt klātienē un neklātienē gluži svešus cilvēkus un jau pēc piecām minūtēm uzzināt daudz jauna par viņu pasauli. Kaut vai par gājputniem, kas nomoka viņu prātus vai kādu jaunu saldējuma šķirni. Vai vienkārši par to, vai viņi zina, kas ir Hercogs Jēkabs. Tā dzirkstelīte cilvēku acīs, kad viņi pētoši raugās manās čirkās un droši vien domā, ko šai mazajai blondīnei no viņiem vajag, ir pats labākais, ko savai dzīvei es varu paņemt. Pirmo reizi es sapratu, ka man dikti patīk runāt ar svešiem cilvēkiem, vidusskolas laikā intervējot Marijas kundzi no Jelgavas katoļu baznīcas draudzes. Par to, paldies, laikam jāsaka labākajai direktorei, kādu jebkad esmu zinājusi, Ilzei Vilkārsei. Priekā!

Varbūt kādu dienu man šajā lauciņā tiešām atradīsies vieta. :)

Putekļu mākonīši

Šodien iestājies patīkams klusums un miers. Bet tik un tā manu seju rotā smaids. Es zinu, ka tepat man blakus plīvo vasara. Jautri pa Auces trotuāriem klikšķ vasarkurpes un pland vieglas, puķainas kleitas. Kaut kur privātmāju zālājos klusi žāvājas pelēki un rudi runči , domādami par reņģītēm un pienu. Bet tepat pa Jelgavas ielu droši vien klīst pa kādam bērnu bariņam laiski baudot vasaras saulītē pilošu saldējumu.

Un kas gan var būt jaukāks par graboša riteņa skaņām, kas atbalsojas pret baltajiem mākoņiem zilajās debesīs un miežu laukiem mazpilsētas lauku teritorijā?

Man patīk tas mazpilsētas rāmums, tie smieklīgie ļautiņi, kuri mani satiekot, sveicina un es tikpat smaidoši atsveicinu, pie sevis nodomājot, ka galīgi neatceros šādu cilvēku, kur nu vēl viņa vārdu vai vietu, kur viņš dzīvotu... Bet arī tā nereti gadās. Pat bieži. Varbūt pie vainas mana sliktā spēja iegaumēt cilvēkus, nezinu.

Šodien prātā man viena dziesma. Kaut kas no vecajiem, labajiem čomiem Bītliem: http://www.youtube.com/watch?v=U6tV11acSRk&feature=player_embedded

Tā mūsu savādā pasaule

Dažreiz es atveru acis un pēkšņi babāc – ieraugu pasauli, kuru nekad agrāk neesmu redzējusi. Skatos un brīnos, cik tā unikāla. Ar visiem tiem cilvēkiem, kuri ir atraduši neskaitāmu pielietojumu sev. Izrādās, vienīgais, ko pasaule var sniegt, nav trulības. Pasaule ir bezgala plaša arī visai interesantām un izsmalcinātām nodarbēm.

Patiesībā vairums cilvēku ir apbrīnojami. Viņi dzied operetes un balādes, dejo tango un valšus, aizrautīgi rēķina matemātiku un saprot fiziku, vingro uz virves, gatavo suši, stāv uz galvas, spēlē arfas un trompetes, raksta dzeju par Rīgu un Daugavpili, prot grieķu templim atrast frontonu, šantažē tos, ko nemīl, tirgo krāmus un kaulējas par lētākām precēm, skrien pa apli, lec smilšu bedrēs, dzenā bumbu pa zaļu zālīti, spēlē kārtis uz naudu, rāda šarādes viens otram, slidinās pa ledu, meditē uz maza paklājiņa, aizsalušo peļķu plāno ledus kārtu pacenšas sabradāt, aizraujas ar gaileņu lasīšanu, glezno impresionisma stilā, ceļ būdiņas mežā, tēlo Romeo un Džuljetas, baidās no tumsas, izliekas esam tas, kas nav, medī stirnas, guļ kā plaušas jūrmalas saulītē, mīl viens otru, ēd McDonaldos un dārgos japāņu restorānos, ķer zivis, skatās uz dzīvnieciņiem krātiņos, vēro zvaigžņu lietus, bučojas, lasa akadēmisku literatūru, staidzina suņus vēlos vakaros, bet kaķus atstāj savā nodabā, sapņo par debesmannā kalniem, gaisā laiž pūķus, vērš pret mušām mušu pletni, tic politiķiem, ada zeķes, ķīvējas, lako nagus, kaujas ar spilveniem, zog no kaimiņdobes zemenes un skatās negaisus pa šauru loga spraudziņu.

Tās ir tikai dažas nodarbes no bezgalīgi daudzajām. Man šķiet - katrs kaut ko no tā visa spēj darīt izcili, lai arī cik savādas šīs nodarbes arī nešķistu Tev vai man. Jā atzīstos, man paliek savādi skatoties uz klauniem, akrobātiem, zīlniecēm, dzīvnieku izbāzējiem, karuseļu griezējiem, kaislīgiem ubagiem, kapračiem un pastmarku kolekcionāriem. Arī kašķīgām tantiņām, īdzīgiem šoferiem, ietiepīgām bibliotekārēm, veiksmīgiem miljonāriem un vienkārši šķietami nedaudz ķertajiem. Gribētos teikt - dīvaini ļautiņi. Bet tad jau jāsaka, ka mēs visi savā veidā esam dīvaini. Un tad sanāk, ka nav itin nekādas jēgas lietot vārdu "dīvains".

Ehh, ja uz pasauli un cilvēkiem paskatās šādi, nemanot atgriežas cerība, ka varbūt tomēr dzīve ir brīnišķīgi dīvaina padarīšana. Ar visām tām jocīgajām tantiņām, trakajiem, kaislīgajiem spēlmaņiem, garkājainām blondīnēm un vienkārši bezgala labsirdīgajiem cilvēkiem.

Daudz, daudz cukurvates

Vai zini, ārā ir apdullinošs troksnis. Un šķiet, ka tas pieņemas spēkā. Es mīlu šo karsto jūlija nakti, tos visus apdullinoši skanošos sienāžu korus aiz loga un to sasodīti smago gaisu tur ārā. Vai nav brīnišķīgi, ka mums uzdāvināta šāda vasara - ar apdullinošiem sienāžu koriem, kurus jau agrā rīta gaismiņā nomaina 2 nepacietīgi kaimiņu gaiļi?

Un visam tam pa vidu mana klusējošā sirds. Šķiet, tas tukšums, kuru neaizpilda milzīga kāda cilvēkmīlestība, plešas. Un varbūt šis pirmais ieraksts top cerībām aizpildīt šo klusumu. Aprunāties ar sevi un citiem, skricelējot šo un to un it neko uz virtuālā papīra, jo uz īstā papīra mans rokraksts maz pamazām sāk izskatīties tik baisi, ka bail pat pašai to pārlasīt. Es zinu, ka rakstot dažas lietas kļūst skaidrākas, dažas - pieņemamākas, bet vēl dažas atver acis uz brīnumainu nakti, kura valda pašlaik aiz loga. Tādas vairs nekad manā dzīvē nebūs, tādēļ varbūt es pat pārvarēšu to klusumu sirdī un aiziešu palūkoties zvaigznēs.

un, jā, laikam šim ierakstam galīgi nav nekādas saistības ar rozā cukurvates kalniem, bet, ai. Man ļoti gribējās, lai tieši tādu nosaukumu iemanto mans pirmais ieraksts. Kāpēc? Es tiešām nezinu.

Kušš! Sienāži dzied un zvaigznes klusītiņām piebalso.