Putekļu mākonīši

Šodien iestājies patīkams klusums un miers. Bet tik un tā manu seju rotā smaids. Es zinu, ka tepat man blakus plīvo vasara. Jautri pa Auces trotuāriem klikšķ vasarkurpes un pland vieglas, puķainas kleitas. Kaut kur privātmāju zālājos klusi žāvājas pelēki un rudi runči , domādami par reņģītēm un pienu. Bet tepat pa Jelgavas ielu droši vien klīst pa kādam bērnu bariņam laiski baudot vasaras saulītē pilošu saldējumu.

Un kas gan var būt jaukāks par graboša riteņa skaņām, kas atbalsojas pret baltajiem mākoņiem zilajās debesīs un miežu laukiem mazpilsētas lauku teritorijā?

Man patīk tas mazpilsētas rāmums, tie smieklīgie ļautiņi, kuri mani satiekot, sveicina un es tikpat smaidoši atsveicinu, pie sevis nodomājot, ka galīgi neatceros šādu cilvēku, kur nu vēl viņa vārdu vai vietu, kur viņš dzīvotu... Bet arī tā nereti gadās. Pat bieži. Varbūt pie vainas mana sliktā spēja iegaumēt cilvēkus, nezinu.

Šodien prātā man viena dziesma. Kaut kas no vecajiem, labajiem čomiem Bītliem: http://www.youtube.com/watch?v=U6tV11acSRk&feature=player_embedded

Tā mūsu savādā pasaule

Dažreiz es atveru acis un pēkšņi babāc – ieraugu pasauli, kuru nekad agrāk neesmu redzējusi. Skatos un brīnos, cik tā unikāla. Ar visiem tiem cilvēkiem, kuri ir atraduši neskaitāmu pielietojumu sev. Izrādās, vienīgais, ko pasaule var sniegt, nav trulības. Pasaule ir bezgala plaša arī visai interesantām un izsmalcinātām nodarbēm.

Patiesībā vairums cilvēku ir apbrīnojami. Viņi dzied operetes un balādes, dejo tango un valšus, aizrautīgi rēķina matemātiku un saprot fiziku, vingro uz virves, gatavo suši, stāv uz galvas, spēlē arfas un trompetes, raksta dzeju par Rīgu un Daugavpili, prot grieķu templim atrast frontonu, šantažē tos, ko nemīl, tirgo krāmus un kaulējas par lētākām precēm, skrien pa apli, lec smilšu bedrēs, dzenā bumbu pa zaļu zālīti, spēlē kārtis uz naudu, rāda šarādes viens otram, slidinās pa ledu, meditē uz maza paklājiņa, aizsalušo peļķu plāno ledus kārtu pacenšas sabradāt, aizraujas ar gaileņu lasīšanu, glezno impresionisma stilā, ceļ būdiņas mežā, tēlo Romeo un Džuljetas, baidās no tumsas, izliekas esam tas, kas nav, medī stirnas, guļ kā plaušas jūrmalas saulītē, mīl viens otru, ēd McDonaldos un dārgos japāņu restorānos, ķer zivis, skatās uz dzīvnieciņiem krātiņos, vēro zvaigžņu lietus, bučojas, lasa akadēmisku literatūru, staidzina suņus vēlos vakaros, bet kaķus atstāj savā nodabā, sapņo par debesmannā kalniem, gaisā laiž pūķus, vērš pret mušām mušu pletni, tic politiķiem, ada zeķes, ķīvējas, lako nagus, kaujas ar spilveniem, zog no kaimiņdobes zemenes un skatās negaisus pa šauru loga spraudziņu.

Tās ir tikai dažas nodarbes no bezgalīgi daudzajām. Man šķiet - katrs kaut ko no tā visa spēj darīt izcili, lai arī cik savādas šīs nodarbes arī nešķistu Tev vai man. Jā atzīstos, man paliek savādi skatoties uz klauniem, akrobātiem, zīlniecēm, dzīvnieku izbāzējiem, karuseļu griezējiem, kaislīgiem ubagiem, kapračiem un pastmarku kolekcionāriem. Arī kašķīgām tantiņām, īdzīgiem šoferiem, ietiepīgām bibliotekārēm, veiksmīgiem miljonāriem un vienkārši šķietami nedaudz ķertajiem. Gribētos teikt - dīvaini ļautiņi. Bet tad jau jāsaka, ka mēs visi savā veidā esam dīvaini. Un tad sanāk, ka nav itin nekādas jēgas lietot vārdu "dīvains".

Ehh, ja uz pasauli un cilvēkiem paskatās šādi, nemanot atgriežas cerība, ka varbūt tomēr dzīve ir brīnišķīgi dīvaina padarīšana. Ar visām tām jocīgajām tantiņām, trakajiem, kaislīgajiem spēlmaņiem, garkājainām blondīnēm un vienkārši bezgala labsirdīgajiem cilvēkiem.

Daudz, daudz cukurvates

Vai zini, ārā ir apdullinošs troksnis. Un šķiet, ka tas pieņemas spēkā. Es mīlu šo karsto jūlija nakti, tos visus apdullinoši skanošos sienāžu korus aiz loga un to sasodīti smago gaisu tur ārā. Vai nav brīnišķīgi, ka mums uzdāvināta šāda vasara - ar apdullinošiem sienāžu koriem, kurus jau agrā rīta gaismiņā nomaina 2 nepacietīgi kaimiņu gaiļi?

Un visam tam pa vidu mana klusējošā sirds. Šķiet, tas tukšums, kuru neaizpilda milzīga kāda cilvēkmīlestība, plešas. Un varbūt šis pirmais ieraksts top cerībām aizpildīt šo klusumu. Aprunāties ar sevi un citiem, skricelējot šo un to un it neko uz virtuālā papīra, jo uz īstā papīra mans rokraksts maz pamazām sāk izskatīties tik baisi, ka bail pat pašai to pārlasīt. Es zinu, ka rakstot dažas lietas kļūst skaidrākas, dažas - pieņemamākas, bet vēl dažas atver acis uz brīnumainu nakti, kura valda pašlaik aiz loga. Tādas vairs nekad manā dzīvē nebūs, tādēļ varbūt es pat pārvarēšu to klusumu sirdī un aiziešu palūkoties zvaigznēs.

un, jā, laikam šim ierakstam galīgi nav nekādas saistības ar rozā cukurvates kalniem, bet, ai. Man ļoti gribējās, lai tieši tādu nosaukumu iemanto mans pirmais ieraksts. Kāpēc? Es tiešām nezinu.

Kušš! Sienāži dzied un zvaigznes klusītiņām piebalso.