Jau pusstundu mēģināju sacerēt nez kādas liriskas atkāpes par to, kā man klājas un kāpēc tik ilgi šeit neesmu rādījusies. Atbilde ir pavisam vienkārša un īsa. Man ir blondas matu sprogas.
Tā kā man galīgi nepadodas savu emociju izpaušana tā vienkārši, lūk, nebūt ne vienkāršs un daiļliteratūras apzīmējumam piemērots apraksts par vietu, kuru vienkārši mīlu.
Centrāltirgus
Milzīgi paviljoni, saguluši viens otram līdzās kā tādi cīsiņi starp ceptiem kartupeļiem. Mūždien ieraugāmi stāvot piesmēķētajā autoostā, kad izsalkuma izķēmotais kuņģis atsakās uzvesties klusi. Tad gribot negribot uzmācas maitas putniem līdzīgas domas par tiem labumiem, kas centrāltirgū iegādājami par bērnības dienu santīmiem (laikiem, kad par 21 santīmu varēja nopirkt trīs šokolādes batoniņus Bingo). Protams, tā ir tikai ilūzija par to vājprātīgo lētumu, taču iepirkties tik tiešām var izdevīgi.
Centrāltirgus ir komisks
Tieši tur sastopama tā tanšu suga ar milzu copēm galvas vidū, viltus garām, šaurām uzacīm un košu lūpu krāsu notrieptām mutēm. Mīļu smaidu izraisa arī tie alumīnija (vai vell zin kāda sakausējuma) preču ratiņi, kas izkāpuši, šķiet, no Ulmaņlaikiem, čīkstinās cauri visam tirgum pieblāķēti lētiem saldumiem. Un neiztikt bez skaļiem "Pažalasta" un "Lu-dzu!" (uzsvars uz burtu "u"). Un tad vēl visužēlīgie to tirgotāju skatieni, kas raidīti man, padzirdot, ka vēlos iegādāties TIKAI vienu sīpolu, nevis veselu kilogramu. Vēl, protams, baloži, baloži! Visur baloži! Šķiet baloži bez centrāltirgus būtu gluži kā pildspalva bez tintes.
Komisks ir pat ceļš līdz centrālītim. Ja gadās iet no Stacijas puses, mūždien jākuļas cauri krievu bezgaumīgās mūzikas pērkonam un garām XL apģērbu tirgotāju strīpiņai (nekad neredzu tur pircējus, bet šī svīta katru dienu stāv kā stāvējusi (!) ). Protams, uz stūra jāsastop kāds puķaino tīkliņu onkulis un kāda brūno zeķubikšu tante. Ā, un tad vēl skatiens jāpiesien tām kārdinošajām bišu vaska svecītēm, kuras visticamāk nemaz nav bišu darinātas.
Tad ar aizturētu elpu jādodas tirgus būdiņu labirintos, kur mūždien pagadās pa kādam draņķim (atvainojos par izteicienu), kurš tieši sejā iepūš pašas prastākās tabakas dūmus. Jāmēģina izvairīties no pāris īgniem pensionāriem, kuri iedomājušies sevi par Luijiem XVI. Viņiem bez šaubām jādod ceļš, par spīti tam, ka tas var maksāt peļķē izmērcētu kāju pāri. Taču visi šie šķēršļi kļūst pagalam nenozīmīgi, kad smagās, čīkstošās bulciņpaviljona durvis ar nelielu piepūli ir piedabūtas atvērties.Tur nu tā ir - man mazā paradīze.
Bulciņu skaistumkonkurss
Es jau varētu pastāstīt par visiem paviljoniem, jo tik tiešām visi neapšaubāmi manī izsauc neviltotu mīlu, TAČU viens tomēr ir tas svētākais un dārgākais.
Ja godīgi, nezinu, kā to paviljonu sauc un nemācēšu teikt, ko tajā vēl tirgo bez konditorejas izstrādājumiem, jo manas acis redz tikai miljoniem gardo maizes cepetīšu. Uz visu citu tai brīdī iestājas reakcija "kādaganstarpība". Sakrāmētas glītās grēdiņās aiz un virs stiklotajām vitrīnām gozējas mazas un lielas kūkas, smalkmaizītes (magoņu, biezpiena, riekstu..mmm), keksiņi, kārdinošas cielaviņas, siera pikucīši - visi prasās uz apēšanu. Labi, es fantazēju. Nezinu nevienu, kurš gribētu, lai viņu apēd. Tā jau tikai cilvēki iedomājušies.
Bet tik vai tā! Es varu staigāt un nebeidzami blenzt uz brīnumiem, kas droši vien tapuši pagalam miltainās, pēc vaniļas un kanēļa dvingojošās ceptuvēs. Un varu itin nemaz nemanīt (vai vismaz izlikties, ka nemanu) tirgus tanšu piedāvāt alkstošos skatienus. Taču vienā brīdī es allaž izšķiros par tās dienas skaistumkonkursa uzvarētāju - pūdercukurā glazētu krēmšniti, pagalam kārdinošu magoņmaizi, siermaizīti vai aizdomīgi zaļi glazētu kūku vārdā "Sapnis".
Tirgū izdomas tiešām netrūkst tāpat kā ļautiņu. Simtunvienu reizi atskan jautājumi "Vai tā ir svaiga?", "Vai tā ir mīksta?", kuri liek nosmaidīt. Tur nāk apaļīgas, omulīgas vecmāmāmiņas saviem mazbērniem kādu našķi nopirkt, spieķīšiem apbruņoti opīši savām mīlestībām ko tējā mērcējamu iegādāt, dzimšansdienu gaviļnieki svecīšu spraušanai piemērotu objektu nolūkot un tad, protams, es - tirgus patriote - acis pamielot un (nedaudz!) savu ēstgribu remdēt.
Kad patriotisms līdz ar sīknaudas daudzumu manā makā noplacis, mēģinu savas kājas pierunāt uz promiešanu. Pēc nelielas stīvēšanās ar veselo saprātu parasti izdodas. Deguns vien novīpsnā ejot gar zivju paviljonu un saožot svaigu reņģīšu smaku. Pēdējo reizi vēl iemirdzas acis, raugoties uz oranžo augļu kaudzītēm koka nojumēs, un priekā iegavilējas sirds par kārtējo kūciņu somā.
