Komatu nav

Mēģinu izkratīt vienu no sirds. Sanāk sliktāk kā ar caurām zeķēm. Čābīgi. Bet vajag.

Es šodien dzīvi neķeru

Nopirku divas rozā tapešu līmes paciņas. Tagad sēžu un priecājos par nenozīmīgākajām lietām un vietām uz pasaules. Par pankūkām ar brūnu, kraukšķīgu maliņu, pildītām ar manu pirmo ķiršu ievārījumu. Par četriem jūlija vakariem, kurus pieplīšķināja manas pēdas ritmiski dunot pret asfaltu 6 kilometru garumā. Un vēl man patīk tveice otrpus mūra sienām, kurā varētu palēkties un nenokrist.

Tukš-mut-džimpiņ

Mafini
Šodien uz virtuves brūnā galda stāv mafini, pārkaisīti par baltās šokolādes skaidiņām. Sanākuši pavisam negaršīgi. Man domāt - pie visa vainojamas upenes. Jolanta saka, ka vainīgs nelielais cukura daudzums tajos. Lai vai kā svētdien banānu - šokolādes mafini salīdzinot ar šiem bija patiešām dievīgi.

64 kilometri
Bet patiesībā es negribēju runāt par Mafiniem, bet tiem 64 kilometriem, ko vakar nobraucu ar veco, sagrabējušo riteni. Tagad ar sevi lepojos un mamma saka, kad nopirkšu beidzot sev jaunu riteni, man būs jābrauc no Jelgavas ar to uz mājām. Kas gan ir nieka 60 km! Hā! Patiesībā vakar tie 64 nācās grūti un brīžam gribējās velīti iespert grāvī, apsēsties pļavas vidū un dziedāt kaut ko dumju. Kaut ko līdzīgu latviešu tautas dziesmai. Jo tikai tās man pieskandina prātu. Kopš studentu dziesmu svētkiem Viļņā pavisam noteikti. Un Viļņā dziedāšanas tāpat kā Līgo vakarā bija daudz. Vistrakāk galvā skan "Lai dzīvo studenti un viņu parādi..."

Gaudeamus
Līdzās šai trak' dziesmai atmiņā no Viļņas paliks arī daudzi citi jauki mirkļi.

Kas meitiņu baltu dara?
Iekams Jāņu dienā bijām izbraukuši no Rīgas, mani paspēja aptecināt ūdentiņš no neaizskrūvētas pudeles. Lai arī parasti nepatikšanās iekuļos es pati, šoreiz vainīga nebiju. Vien nopriecājos, ka tā nebija lipīga limonāde ķiršu krāsā.
Matracis izdomā būt caurs
Brauciena laikā pārsteigumi nebeidza sākties. "Priecīgu" pārsteigumu jau naktī no piektdienas uz sestdienu sarūpēja mans pilnīgi jaunais zili sarkanais matracis, kas nakts vidū izdomāja mani atstāt uz cietas grīdas. Paldies, draudziņ! Manas plaušas tev vēl ilgi būs pateicīgas!
Mikrofona nedarbi
Otrais trieciens mani sagaidīja jau agri sestdienas rītā, kad kāda korista neveiklības rezultātā manā galvā atskanēja dobjšs un nesaprotams "bammm". Tad es attapos, ka to sāpīgi skāris smags, divmetrīgs mikrofons. Pus dienu biju viegli reibstoša un šķita, ka nogāzīšos no otrā podesta.
Skābuši burkāni
Par ne-miermīlīgu dzīvi pusdienās 2 dienu garumā bija parūpējies arī "lieliskais" leišu ēdināšanas serviss. Skābētu kāpostu un ieskābušu burkānu salāti nebija gluži tas, ko mēs dikti gaidījām pēc vairāku stundu mēģinājumiem vasaras saulītē. Pamanīju daudzus plastmasas trauciņus, no kuriem desas un maizes rika bija nozuduši, taču skābētkāpostunburkān salāti spītīgi nostumti maliņā. Nabadziņi bija lemti pilnīgai iznīcībai un satrūdēšanai melnajos miskastes maisos, ar kuriem apkārt klīda brīvrātīgie.
Uz Iki caur kapiem
Viļņā ievēroju arī skaistu kapu kultūru. Nopriecājos, ka tuvākais ceļš līdz veikalam no mūsu apmešanās vietas veda tieši cauri kapiem. Tāds klusums un miers! Un tā priežu smarža! Gājiens bija tīri jauks. Un saldējums, ko notiesājām atpakaļceļā, arī garšoja neslikti.
Nekuriene Viļņā
Sestdienas vakarā, ar desām vēderos un saldējumu māgās, bariņš meiteņu sagribējām paostīt Viļņas vepilsētas (visu laiku to netīšām saucu par Vecrīgu) gaisu. Bija jau dikti smuki. It sevišķi leišu Dailes teātris. Nu vismaz ļoti līdzīgs tam, tikai ar greznākām lustrām. Arī ieliņas visas tādas jaukas un bērnu laukumiņš pašā vecpilsētas viducī, kuru kārojās iemēģināt, vispār burvīgs. Nelaime vienīgi tā, ka nezinājām, kad, kur un cikos iespējams aizkļūt uz to sasodīto (piedošanu!) nomali, kur bijām izmitināti. Tā nu nācās samierināties ar nejaušiem garāmgājēju mājieniem un padomiem, kuri īsti gluži laimīgi mūs līdz galam neaizveda. Gala beigās ap pus12 attapāmies uz Viļņas šosejas, šķietamas nekurienes vidū. Pēc zīmīga orientiera (stilīga leišu supermārketa, kuram nosaukumu vairs neatminos) cītīgas meklēšanas un neatrašanas, metām mieru. Pacelām pret ceļmalu īkšķus un riepām kaucot pie mums piestāja taksometrs. Vien 10 minūtes un bijām nogādātas pareizajā vietā. Tiesa mūsu lielā jautrība noplaka brīdī, kad taksometra šoferītis izrādījās pārlieku naudkārīgs.
Igauņu pirts
Atgriezušās, nolēmām drīz vien doties pie miera. Cik nu tas vispār bija iespējams milzu zālē, kur visapkārt tika dziedāts un čalots, nemaz nerunājot par ģitāru trinkšķiem un džambu rīboņu. Vēl pirms pašas došanās pie miera padzirdēju, ka igauņi kaut kādā nostūrī uzrīkojuši ballīti. Izskatījās neslikti - tromboni un trompetes, dancotgribētāji un jautrības garšotāji. Visi vienā lielā barā. Un sajūta kā pirtī. Gaiss kļuvis smags no ballēšanas. Par smagu manam miegainajam noskaņojumam.
Pankūka
Naktī gandrīz gulēju. Katrā ziņā krietni ilgāk nekā pirmajā. Lielākie jandalētāji laikam arī gribēja bišķi miega. Nākamās dienas rīts uzausa ar gaviļu sajūtu sirdī. Tā lielā, ĪSTĀ sadziedāšanās diena bija klāt! Tā superīgā sajūta kopkora viducī neidzēšama. Man bija tā laime iepazīties ar pankūkas cienīgu sajūtu. Stāvēju iespiesta starp citām koristēm, jo gluži vienkārši citādāk mana redzamība būtu visai apšaubāma. Ko lai dara - no Latvijas pārlieku daudz koristu gribēja doties uz Viļņu.
Bet saviļņojums virsdiriģentu sejās, enerģiskie roku vēzieni igauņu puišu galā, kad bija jātaisa fast and slow tradicionālie vilnīši, kā arī masu aizrautīgā dziedāšana - tā visa vērts BIJA būt par pankūku.
Vainagu lietus
Skaistākais tomēr visā šajā jaukajā braucienā bija kāds koristes mestais vainadziņš, kas man ielidoja acī. Tiesa, tas nebija tik liels pārsteigums, jo ar vainadziņiem pēc koncerta lielajā svētku sajūsmā mētājās visi, kuriem nebija slinkums un žēlums. Man bija mute vaļā un kārtējā sajūsmas lēkme par to, cik skaisti izskatījās lidojoši uz visām pusēm šķīstoši un plīstoši ziedu vainadziņi. Savējo gan bija žēl mest, jo tas bija taisīts no plastmasas puķēm un savīts ar drāti.
Lido diriģenti
Vēl bija bezgala skaisti noraudzīties, kā dejotāji pa gaisu mētāju puslīdz zolīda paskata virsdiriģentus. Vēl tagad gara acīm redzu kā diriģenti te lido, te atkal tiek saķerti. Man arī ļoti sakārojās, bet es laikam to nebiju pelnījusi!
Pušu bikses un attā!
Visvairāk tomēr smējos, kad uzzināju, ka koncerta laikā esmu palaidusi garām mirkli, kurā kādam lietuviešu tautu dēlam vīru dejas laikā dibengalā pārplīsušas ūziņas. Bērnišķīgi un muļķīgi smiekli, taču smiekli par nabadziņu un kopumā gardi un laimīgi smiekli par šo saulaino un negadījumiem pārpilno notikumu kopumā.

Ups! Atkal aizvirzījos no tēmas, bet tā notiek, it sevišķi brīvdienā, kad gribas vien tukši, tukši runāt un nepateikt itin neko.

Piedošanu, neesmu oriģināla

Jau pusstundu mēģināju sacerēt nez kādas liriskas atkāpes par to, kā man klājas un kāpēc tik ilgi šeit neesmu rādījusies. Atbilde ir pavisam vienkārša un īsa. Man ir blondas matu sprogas.

Tā kā man galīgi nepadodas savu emociju izpaušana tā vienkārši, lūk, nebūt ne vienkāršs un daiļliteratūras apzīmējumam piemērots apraksts par vietu, kuru vienkārši mīlu.

Centrāltirgus

Milzīgi paviljoni, saguluši viens otram līdzās kā tādi cīsiņi starp ceptiem kartupeļiem. Mūždien ieraugāmi stāvot piesmēķētajā autoostā, kad izsalkuma izķēmotais kuņģis atsakās uzvesties klusi. Tad gribot negribot uzmācas maitas putniem līdzīgas domas par tiem labumiem, kas centrāltirgū iegādājami par bērnības dienu santīmiem (laikiem, kad par 21 santīmu varēja nopirkt trīs šokolādes batoniņus Bingo). Protams, tā ir tikai ilūzija par to vājprātīgo lētumu, taču iepirkties tik tiešām var izdevīgi.

Centrāltirgus ir komisks

Tieši tur sastopama tā tanšu suga ar milzu copēm galvas vidū, viltus garām, šaurām uzacīm un košu lūpu krāsu notrieptām mutēm. Mīļu smaidu izraisa arī tie alumīnija (vai vell zin kāda sakausējuma) preču ratiņi, kas izkāpuši, šķiet, no Ulmaņlaikiem, čīkstinās cauri visam tirgum pieblāķēti lētiem saldumiem. Un neiztikt bez skaļiem "Pažalasta" un "Lu-dzu!" (uzsvars uz burtu "u"). Un tad vēl visužēlīgie to tirgotāju skatieni, kas raidīti man, padzirdot, ka vēlos iegādāties TIKAI vienu sīpolu, nevis veselu kilogramu. Vēl, protams, baloži, baloži! Visur baloži! Šķiet baloži bez centrāltirgus būtu gluži kā pildspalva bez tintes.

Komisks ir pat ceļš līdz centrālītim. Ja gadās iet no Stacijas puses, mūždien jākuļas cauri krievu bezgaumīgās mūzikas pērkonam un garām XL apģērbu tirgotāju strīpiņai (nekad neredzu tur pircējus, bet šī svīta katru dienu stāv kā stāvējusi (!) ). Protams, uz stūra jāsastop kāds puķaino tīkliņu onkulis un kāda brūno zeķubikšu tante. Ā, un tad vēl skatiens jāpiesien tām kārdinošajām bišu vaska svecītēm, kuras visticamāk nemaz nav bišu darinātas.

Tad ar aizturētu elpu jādodas tirgus būdiņu labirintos, kur mūždien pagadās pa kādam draņķim (atvainojos par izteicienu), kurš tieši sejā iepūš pašas prastākās tabakas dūmus. Jāmēģina izvairīties no pāris īgniem pensionāriem, kuri iedomājušies sevi par Luijiem XVI. Viņiem bez šaubām jādod ceļš, par spīti tam, ka tas var maksāt peļķē izmērcētu kāju pāri. Taču visi šie šķēršļi kļūst pagalam nenozīmīgi, kad smagās, čīkstošās bulciņpaviljona durvis ar nelielu piepūli ir piedabūtas atvērties.Tur nu tā ir - man mazā paradīze.

Bulciņu skaistumkonkurss
Es jau varētu pastāstīt par visiem paviljoniem, jo tik tiešām visi neapšaubāmi manī izsauc neviltotu mīlu, TAČU viens tomēr ir tas svētākais un dārgākais.
Ja godīgi, nezinu, kā to paviljonu sauc un nemācēšu teikt, ko tajā vēl tirgo bez konditorejas izstrādājumiem, jo manas acis redz tikai miljoniem gardo maizes cepetīšu. Uz visu citu tai brīdī iestājas reakcija "kādaganstarpība". Sakrāmētas glītās grēdiņās aiz un virs stiklotajām vitrīnām gozējas mazas un lielas kūkas, smalkmaizītes (magoņu, biezpiena, riekstu..mmm), keksiņi, kārdinošas cielaviņas, siera pikucīši - visi prasās uz apēšanu. Labi, es fantazēju. Nezinu nevienu, kurš gribētu, lai viņu apēd. Tā jau tikai cilvēki iedomājušies.

Bet tik vai tā! Es varu staigāt un nebeidzami blenzt uz brīnumiem, kas droši vien tapuši pagalam miltainās, pēc vaniļas un kanēļa dvingojošās ceptuvēs. Un varu itin nemaz nemanīt (vai vismaz izlikties, ka nemanu) tirgus tanšu piedāvāt alkstošos skatienus. Taču vienā brīdī es allaž izšķiros par tās dienas skaistumkonkursa uzvarētāju - pūdercukurā glazētu krēmšniti, pagalam kārdinošu magoņmaizi, siermaizīti vai aizdomīgi zaļi glazētu kūku vārdā "Sapnis".

Tirgū izdomas tiešām netrūkst tāpat kā ļautiņu. Simtunvienu reizi atskan jautājumi "Vai tā ir svaiga?", "Vai tā ir mīksta?", kuri liek nosmaidīt. Tur nāk apaļīgas, omulīgas vecmāmāmiņas saviem mazbērniem kādu našķi nopirkt, spieķīšiem apbruņoti opīši savām mīlestībām ko tējā mērcējamu iegādāt, dzimšansdienu gaviļnieki svecīšu spraušanai piemērotu objektu nolūkot un tad, protams, es - tirgus patriote - acis pamielot un (nedaudz!) savu ēstgribu remdēt.

Kad patriotisms līdz ar sīknaudas daudzumu manā makā noplacis, mēģinu savas kājas pierunāt uz promiešanu. Pēc nelielas stīvēšanās ar veselo saprātu parasti izdodas. Deguns vien novīpsnā ejot gar zivju paviljonu un saožot svaigu reņģīšu smaku. Pēdējo reizi vēl iemirdzas acis, raugoties uz oranžo augļu kaudzītēm koka nojumēs, un priekā iegavilējas sirds par kārtējo kūciņu somā.