Poēma par ķeblīti

Šī ir otrā dzeja manā mūžā. Un pēc otrās dzejas arī izklausās, neveikla kā mazs bērns, kurš mācās pirmos soļus bez mammas rokas spert. Bet tā kā manā prātā nejauši ieskrēja divas burvīgas rindiņas, nolēmu tās iemūžināt, tāpēc tagad šīm divām rindiņām piepulcējušies arī citi neveiklie draudziņi.

Lūk, mana ķeblīša poēma.

Starp sarkanām kļavu lapām,

Stāvēja vientuļš, trim kājām.

Ķeblītis - maziņš un tumšs.

Raudzījās debesīs - saltās un rozā,

Meklēdams mākoņus zeltā.

Pūkās debesu nebija zelta,

Kā no naudkaltuvēm smelta.

Kļuva ķeblītis skumjš.

Vientuļi vandījās vēji,

Raustot sarkano rudeni spēji.

Ķeblītis sasvērās,

Krita un smējās.

Ostīja kļavlapas dumjš.

Tad raudāja apjucis rudens asaru,

Nesagaidot saulaino vasaru.