Vai zini, ārā ir apdullinošs troksnis. Un šķiet, ka tas pieņemas spēkā. Es mīlu šo karsto jūlija nakti, tos visus apdullinoši skanošos sienāžu korus aiz loga un to sasodīti smago gaisu tur ārā. Vai nav brīnišķīgi, ka mums uzdāvināta šāda vasara - ar apdullinošiem sienāžu koriem, kurus jau agrā rīta gaismiņā nomaina 2 nepacietīgi kaimiņu gaiļi?
Un visam tam pa vidu mana klusējošā sirds. Šķiet, tas tukšums, kuru neaizpilda milzīga kāda cilvēkmīlestība, plešas. Un varbūt šis pirmais ieraksts top cerībām aizpildīt šo klusumu. Aprunāties ar sevi un citiem, skricelējot šo un to un it neko uz virtuālā papīra, jo uz īstā papīra mans rokraksts maz pamazām sāk izskatīties tik baisi, ka bail pat pašai to pārlasīt. Es zinu, ka rakstot dažas lietas kļūst skaidrākas, dažas - pieņemamākas, bet vēl dažas atver acis uz brīnumainu nakti, kura valda pašlaik aiz loga. Tādas vairs nekad manā dzīvē nebūs, tādēļ varbūt es pat pārvarēšu to klusumu sirdī un aiziešu palūkoties zvaigznēs.
un, jā, laikam šim ierakstam galīgi nav nekādas saistības ar rozā cukurvates kalniem, bet, ai. Man ļoti gribējās, lai tieši tādu nosaukumu iemanto mans pirmais ieraksts. Kāpēc? Es tiešām nezinu.
Kušš! Sienāži dzied un zvaigznes klusītiņām piebalso.
oho. man patīk tavi cukurvates kalni. un vecais telefons tavā blogā. un skaisti jūlija vakari.
AtbildētDzēstlai arī man aiz loga netrokšņo sienāži, arī pilsētas vasaras skaņas - kaiju klaigas un ventilatoru dūkoņa - makten iepriecina. (;
Veco telefonu uzgāju pavisam nejauši, man viņš tā iepatikās, ka nespēju viņu te neielikt. :))Un tavas pilsētskaņas varētu būt varen interesantas! :)
AtbildētDzēst