Šodien iestājies patīkams klusums un miers. Bet tik un tā manu seju rotā smaids. Es zinu, ka tepat man blakus plīvo vasara. Jautri pa Auces trotuāriem klikšķ vasarkurpes un pland vieglas, puķainas kleitas. Kaut kur privātmāju zālājos klusi žāvājas pelēki un rudi runči , domādami par reņģītēm un pienu. Bet tepat pa Jelgavas ielu droši vien klīst pa kādam bērnu bariņam laiski baudot vasaras saulītē pilošu saldējumu.
Un kas gan var būt jaukāks par graboša riteņa skaņām, kas atbalsojas pret baltajiem mākoņiem zilajās debesīs un miežu laukiem mazpilsētas lauku teritorijā?
Man patīk tas mazpilsētas rāmums, tie smieklīgie ļautiņi, kuri mani satiekot, sveicina un es tikpat smaidoši atsveicinu, pie sevis nodomājot, ka galīgi neatceros šādu cilvēku, kur nu vēl viņa vārdu vai vietu, kur viņš dzīvotu... Bet arī tā nereti gadās. Pat bieži. Varbūt pie vainas mana sliktā spēja iegaumēt cilvēkus, nezinu.
Un kas gan var būt jaukāks par graboša riteņa skaņām, kas atbalsojas pret baltajiem mākoņiem zilajās debesīs un miežu laukiem mazpilsētas lauku teritorijā?
Man patīk tas mazpilsētas rāmums, tie smieklīgie ļautiņi, kuri mani satiekot, sveicina un es tikpat smaidoši atsveicinu, pie sevis nodomājot, ka galīgi neatceros šādu cilvēku, kur nu vēl viņa vārdu vai vietu, kur viņš dzīvotu... Bet arī tā nereti gadās. Pat bieži. Varbūt pie vainas mana sliktā spēja iegaumēt cilvēkus, nezinu.
Šodien prātā man viena dziesma. Kaut kas no vecajiem, labajiem čomiem Bītliem: http://www.youtube.com/watch?v=U6tV11acSRk&feature=player_embedded
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru