Vienmēr lekcijās kāds augsta ranga žurnālists mums, nabaga studenteļiem, pamanās uzdot jautājumu "Kādēļ jūs studējat žurnālistiku?". Lūk mana atbilde uz to. Kas var būt jaukāk, smieklīgāk un izaicinošāk kā uzrunāt klātienē un neklātienē gluži svešus cilvēkus un jau pēc piecām minūtēm uzzināt daudz jauna par viņu pasauli. Kaut vai par gājputniem, kas nomoka viņu prātus vai kādu jaunu saldējuma šķirni. Vai vienkārši par to, vai viņi zina, kas ir Hercogs Jēkabs. Tā dzirkstelīte cilvēku acīs, kad viņi pētoši raugās manās čirkās un droši vien domā, ko šai mazajai blondīnei no viņiem vajag, ir pats labākais, ko savai dzīvei es varu paņemt. Pirmo reizi es sapratu, ka man dikti patīk runāt ar svešiem cilvēkiem, vidusskolas laikā intervējot Marijas kundzi no Jelgavas katoļu baznīcas draudzes. Par to, paldies, laikam jāsaka labākajai direktorei, kādu jebkad esmu zinājusi, Ilzei Vilkārsei. Priekā!
Varbūt kādu dienu man šajā lauciņā tiešām atradīsies vieta. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru