Vakar biju dārzā ābolus grauzt. Tos saldos. Par cukurīšiem viņus dēvēju. Ļoti gribējās uzrāpties kokā un tā jauki pašūpot kājas, sēžot uz zara. Bet tad es atskārtu, ka neviena piemērota koka šai nodarbei manā dārzā, kur puķes jau vairākus gadus ir mazā cieņā, nav. Skumīga aizgāju atpakaļ uz mājām un aiz bēdām notiesāju divus džungļu popus. Tagad manī mīt spīts tuvākajā laikā atrast koku, kurā pasēdēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru