pirmdiena, 2010. gada 2. augusts

Mans vectēvs


Vectēvs nomira, kad es jau sāku sevi uzskatīt par lielu meiteni. Vasarā, pirms es sāku mācīties 2. klasē. Tajā vasarā es pēdējo reizi tā pa īstam viesojos savā bērnības sapņu zemē Gulbenē. Tur es pēdējo reizi arī redzēju savu tik mīļo vectēvu, kurš ar mammu runāja, ka akordeonu jāatstāj man, jo man patīkot mūzika. Par spīti tam, ka tā arī nekad prātīgi neaprunājos ar viņu, jo tolaik man vairāk interesēja smilšu kaste un jautra dungošana, bet bērnības mīļākā nodarbe, vectēvam viesojoties mūsmājās, bija uzkāpt viņam kukuragā un salikt viņa paplānajos, sirmajos matos krāsainu matu gumiju kalnus, es tomēr šo to par viņa dzīvi uzzināju no mammas, kad paaugos.

Šodien nejauši atradu kādu word dokumentu, kurš tapis vairāk kā pirms 2 gadiem, bet kurš manuprāt pelnījis vietu šeit - manā skricelējumu krātuvītē. Tad nu, lūk!
Vajadzēja atrast fotogrāfiju un aprakstīt. Atradu. Aprakstīju. Par savu mīļo vectēvu. Domājot par tām brīnišķīgajām bombongām, ko savulaik viņš ar mīlestību no Gulbenes vasaras saulītē atveda uz Auci. Mums mazmeitiņām dikti patika panašķēties ap vētrasputniem, lācīšiem un apaļajām trifelēm, kas ikdienā bija retums.

***
Bija 1956. gada agrs pavasaris. Visapkārt bija redzamas II Pasaules kara postījumu sekas – pussagruvušas, bēdīga paskata mājeles, bet no šķūnīšiem dažviet pāri palikuši bija vien karkasi. Savukārt dziļās bedres Latvijas tīrumos liecināja par vēl nesen notikušajiem aviācijas uzlidojumiem.

Mans vectēvs tikko bija atgriezies no Vorkutas – nometnes izsūtītajiem, kur viņa kvēlākā vēlēšanās bija baudīt vienu šķēli īstas maizes… Vectēva vecāki reiz uz šo nometni dēlam bija sūtījuši mīļu ģimenes fotogrāfiju ar tekstu: “Dēliņ! Kamēr saulīte vēl spīdēs, kamēr upīte vēl tecēs, kamēr sirds vēl krūtīs pukstēs, tikmēr tevi neaizmirsīsim. Mūžīgai piemiņai no vecākiem.” Daudzi šajā nometnē nomira. Mans vectēvs palika dzīvs. Viņš atgriezās mājās.

Vai tā nebija neaptverama laime - elpot Latvijas pavasara spirgto gaisu, sajust zem kājām vēl pat īsti neatkusušo Latgales zemīti, dzirdēt pirmās jautrās un skanīgās putnu dziesmas pēc garās ziemas tolaik, kad vēl traktors Latvijas laukos bija reta parādība, un zemi nācās apstrādāt ar zirga palīdzību un pašu spēkiem, un pat par spīti darba smagumam ar gaišu skatu raudzīties nākotnē?


1 komentārs: