Dažreiz es domāju. Jā, patiešām. Piedošanu, ja tūlīt sarūgtināšu, taču es domāju par ļoti nebūtiskām lietām. Bet tik un tā domāju.
Atceros, cik bērnībā ārkārtīgi smieklīgi bija vasarās ar visu ģīmi pieplakt pie loga rūts izķēmojot seju, un tad gaidīt smieklus no māsu mutēm otrpus stiklam. Kad mana kārta bija beigusies, laiks atradās arī manām acīm papriecāties par māsu cūku deguniem un smieklīgajām grimasēm.
Šodien aptvēru, ka sabiedrībā pieņemts ķēmošanos uzskatīt par neglītu nodarbi. Labi, es sameloju. Es jau to sen zināju, tikai negribēju pieņemt. Un tad es aizdomājos par to, kādēļ ķēmoties ir tik nepieņemami. It sevišķi jau mēdīties, uz ko norāda mana vecākā māsa. Smiekli taču vairo tikai C vitamīnu. Vai tad ne?
Atceros, cik bērnībā ārkārtīgi smieklīgi bija vasarās ar visu ģīmi pieplakt pie loga rūts izķēmojot seju, un tad gaidīt smieklus no māsu mutēm otrpus stiklam. Kad mana kārta bija beigusies, laiks atradās arī manām acīm papriecāties par māsu cūku deguniem un smieklīgajām grimasēm.
Šodien aptvēru, ka sabiedrībā pieņemts ķēmošanos uzskatīt par neglītu nodarbi. Labi, es sameloju. Es jau to sen zināju, tikai negribēju pieņemt. Un tad es aizdomājos par to, kādēļ ķēmoties ir tik nepieņemami. It sevišķi jau mēdīties, uz ko norāda mana vecākā māsa. Smiekli taču vairo tikai C vitamīnu. Vai tad ne?
Ah, es, piemēram, vienmēr esmu bijusi traka, bet man apkārtējiem tas šķita vilinoši.
AtbildētDzēstTagad trakums pierimies. ((: Vai drīzāk - citādi izpaužas, hmm. Nevar jau melot.
Bet kaut kas savs un oriģināls - vērtība manās acīs.
Mazlietiņ trakuma dzīvi padara tikai aizraujošāk dzīvojamu! ;) Un tas it nemaz nav slikti! :)
AtbildētDzēst