ceturtdiena, 2010. gada 12. augusts

Nervu augstspriegums

Es šovakar esmu apņēmusies sēdēt uz palodzes, vērot krītošos meteorītu gabalīšus vai nu kas viņi tur ir. Uzlikšu pat savas rozā brilles par godu šai sēdēšanai. Un vēl esmu apņēmusies daudz nebēdāties par savu pagalam nesaprotamo dzīvi un citiem sirds ēstiem tajā. Un rīt es labprāt atkal nobrauktu kādus 18 kilometrus ar riteni kā šodien. Mežs un putekļainie, bedrainie lauku ceļi pagalam nomierina.
Autors: plkst.

3 komentāri:

  1. cip2010. gada 13. augusts 03:54

    O, 18 kilometri. Tas nu ir brangi ((:

    Izklausās tāds patīkams vakariņš. Protams, ja sanāca neieslīgt pārāk.. tajā, ko minēji. Man arī tādi vakari ir. Bez palodzes gan, tādām ēkām [kā manējā] nekad nav plato palodžu, un man ir ļoti žēl. Eh.

    AtbildētDzēst
  2. rute2010. gada 13. augusts 06:12

    bet es par spīti meteorītu gabaliņiem, ignorēju viņus. tieši vakarnakt. neskatījos un viss. lai krīt.
    toties 7dien Jelgavā uzrausos uz jumta. ar vienu sasodīti jauku puisi. un tad gan krita. un kā vēl krita. (:

    AtbildētDzēst
  3. cip2010. gada 14. augusts 02:46

    Jā, protams, Rute.
    Kad blakus ir viens "sasodīti jauks puisis", tad jau vienmēr tur kaut kas krīt. Tas Tavs acu apmāns ;P

    AtbildētDzēst

Abonēt: Ziņas komentāri (Atom)